Naturalizācija iedragā starptautisko futbolu


Ja Anglijas Futbola asociācija (FA) turpinās censties savā izlasē iegūt Adnana Januzaja futbolista prasmes, tad mums ir nopietns iemesls diskusijai par visa starptautiskā futbola jēgu.

Ja mēģinājums izaudzināt jaunu angļu futbola zelta paaudzi var tikt aizstāts ar jaunā Beļģijā dzimušā albāņa iespaidīgo sniegumu, tad kādēļ mēs vispār tērējam savu laiku?

Kāpēc gan vienkārši neizsūtīt skautus, lai pārmeklē pasauli, meklējot talantīgus puišus, kurus naturalizēt? Kāpēc gan neizveidot lobiju valdībā, kas izcīnītu grozījumus pilsonības likumā, lai sportisti varētu ātri un nesāpīgi iegūt jaunu pilsonību?

Kāpēc gan mums jāņemas ar pie Playstation spēļu datoriem uzaugušiem bērniem? Kāpēc mēs bojājām viņu dzīves uztveri ar savām futbola problēmām un programmām? Vienkāršāk taču ir nosūtīt bariņu skautu uz Kopakabanas pludmali un izvēlēties labākos no skaistākas dzīves kārajiem brazīliešu puišeļiem, saķert viņus zvejas tīklos un ar kravas kuģiem aizvest uz Burtonu.

Starptautiskā futbola jēga, vismaz kā es to vienmēr esmu sapratis, ir nācijām pārbaudīt savu spēku un varēšanu pret citām nācijām. Taču ko tieši mēs pārbaudām, ja par varītēm cenšamies savā sastāvā iekļaut jaunus ārzemju čaļus. Vai pārbaudīta tiek mūsu administratīvā sistēma? Vai Anglijas izlase par saviem panākumiem pateiksies cilvēkiem, kuriem ir talants ģenealoģijā un attālu radu meklēšanā?

Šo ceļu mēs jau esam gājuši un esam to redzējuši. Spānija pieņēma brazīliešu pussarga Markusa Sennas palīdzību. Lieliskā Horvātijas izlase sava galvenā šķēpneša pienākumus uzticēja uzbrucējam Eduardo, kuram līdz „horvātam” ļoti tāls ceļš ejams. Un, protams, kā lai aizmirst leģendāro Alfredo di Stefano, kurš spēlēja Argentīnas, Kolumbijas un Spānijas rindās. Šī parādība aptvērusi visu pasauli, tiesa, tas nenozīmē, ka tā ir attaisnojama.

Ar to gan netiek apgalvots, ka nacionalitāte nav izplūdis jēdziens. Paskatieties uz Mo Farā, piemēram. Dzimis Somālijā, Anglijā ieradies jau astoņu gadu vecumā, un nez vai kāds spēs apšaubīt viņa tiesības spēlēt un dzīvot kā britam. Vēl viens veiksmīgs imigrācijas stāsts lēnām atklājas Burundi dzimušā Saido Berahino izskatā. Viņš Anglijas rindas varēs pārstāvēt tuvāko piecu gadu laikā.

Šie ir stāsti, kas vieš cerību sirdī, taču tikai tādēļ, ka pārvākšanās bija nepieciešama. Samērā bieži spēlētājs izlemj par savas pilsonības maiņu nevis tādēļ, ka jaunā valsts nodrošināja viņa ģimeni ar patvērumu no kara vai citām nebūšanām, bet gan tāpēc, ka viņam parādās iespēja tikt jaunās valsts izlases sastāvā. Spēlētāji savos karjeras labākajos gados, kuri vēl nav spējuši tikt savas valsts izlasē, nolemj pārstāvēt citu karogu. FIFA šādus gadījumus varētu novērst ar vienu rokas vēzienu, proti, liekot spēlētājam apstiprināt savu futbola pilsonību līdz 17 gadu vecumam, bet tā vien izskatās, ka FIFA amatpersonām šobrīd svarīgākas rūpes.

Turklāt runa nav tikai par spēlētājiem, līdzīga problēma vērojama arī treneru vidū. Svens Gorans Eriksons ir lielisks treneris, un kādu dienu es sarakstīšu izcilu grāmatu par viņa notikumiem bagāto dzīvi, taču, ja Anglija 2002. gadā iegūtu Pasaules kausu, bet vissvarīgāk persona šī titula iegūšanā, būtu zviedrs, vai tiešām Anglija būtu ieguvusi šo titulu? Vai vispār kādai valstij, kura FIFA rangā atrodas pirmajā piecdesmitniekā nepieciešams ārzemju treneris?

Standarta viedoklis šajā jautājumā parasti aprobežojas ar jautājumu, vai Stīvs Brūss („Hull City” treneris) būtu labāks izlases treneris par, teiksim, Jirgenu Klopu? Protams, ka nē. Taču atkal jau – ne jau tur slēpjas būtība. Futbola būtība ir nevis savā komandā vai izlasē sapulcināt visus labākos, bet gan sacensties ar savu komandu pret citām komandām.

Šodien šīs muļķīgās un vecmodīgās idejas par futbolu tikušas atmests, šobrīd klubu līmenī svarīgākais ir savākt pēc labākos no labākajiem, vienalga no kurienes. Taču ja šis princips kļūs par normu arī izlašu līmenī, tad mēs esam patiešām lielas problēmas priekšā.

Klubiem pieder spēlētāji, klubi maksā spēlētājiem. Klubi ļauj futbolistiem doties uz izlašu mačiem, jo tā tas vienmēr ir bijis, jo joprojām pastāv šī atbildības sajūta, kas liek samaksāt sava veida goda nodokli nacionālajam lepnumam. Taču ja izlašu līmenis zaudē šo patriotismu un kļūst par vēl vienu profesionālu struktūru, kurā mērķis attaisno līdzekļus, kādēļ gan lai klubi turpinātu to atbalstīt?

Mēs jau esam nonākuši punktā, kad daudzu futbola līdzjutēju bažas saistībā ar izlašu mačiem aprobežojas ar vēlmi, lai viņu kluba spēlētāji negūtu traumas. Ja FIFA turpinās atļaut valstu futbola federācijām darboties un zaudēt nacionalitātes apziņu, tad jau pavisam drīz klubi sāks jautāt sev, vai vispār ir vērts ļaut spēlētājiem doties uz izlasi.


Oriģinālraksts